Lauka pētnieciskais darbs

Bedres rakšanai tika izvēlēta blakus ūdenstilpnei Klusais ezers dziļa mežā.

Pētbedres izmeri: 60cm, 60cm, 60cm.

Tika atpazīti 5 augsnes slāņi.

Augsnes horizonts:

1. slanis - O - nedzīvā zemesega - tumši brūns
2. slānis - A - humusa uzkrāšanās horizonts - tumši pelēks
3. slānis - E- izskalošanas horizonts-gaiši pelēks (vietām pelēcīgi zils)
4. slānis - B -ieskalošanās horizonts - sarkanīgi brūns
5. slānis - Cr - gleja horizonts - gaiši brūns

1. slanis - 4 cm
2. slānis - 9 cm
3. slānis - 8 cm
4. slānis - 7 cm
5. slānis - 16 cm

Augsnes granulometriskais sastāvs:

1. slānis - ----
2. slānis - irdens - saistīga smilts
3. slānis - nespodrs, lūzt - viegls smilšmals
4. slānis - nelīdzens, nesaturīgs - mālsmilts
5. slānis - matēts, noturīgs - vidējs smilšmāls

Latvijas augsnes

Augsnes horizonti:

O horizonts ir organisko vielu horizonts jeb zemsega. Veidojas, augsnes virspusē uzkrājoties organiskajām vielām. Pārsvarā sastāv no nesadalītām vai daļēji sadalītām augu atliekām (lapām, skujām, ķērpjiem).

A horizonts ir trūdvielu akumulācijas horizonts. Veidojas augsnes virspusē vai tuvu tai. Raksturīga organisko vielu uzkrāšanās. Daudz augiem nepieciešamo barības vielu, un tas ir tumšākā krāsā nekā zem tā esošie horizonti.

E horizonts ir (eluviālais) izskalošanās horizonts, kas atrodas tieši zem organisko vielu vai trūdvielu akumulācijas horizonta. Tas veidojas, izskalojoties māla daļiņām, organiskajām un citām vielām. Parasti ir gaišā krāsā.

B horizonts ir (iluviālais) ieskalošanās zona. Tajā uzkrājas no virsējiem slāņiem izskalotās barības vielas, un tas ir sarkanīgi brūnā krāsā. Šo krāsu augsnei piešķir dzelzs savienojumi.

C horizonts ir cilmiezis, no kura ir veidojusies augsne.

R pamatiezis jeb ģeoloģiskā pamatne ir nepārtraukts ciets iežu slānis.

Augsne veidojas gadsimtiem ilgi, to ietekmē dažādi sarežģīti procesi, kas raksturīgi konkrētam apvidum, reljefam, klimatam un citiem faktoriem. Pēc izcelšanās tās iedala velēnu podzolētajās, velēnu karbonātaugsnēs, kalnu-mežu pelēkajās augsnēs, kūdras–purvu, palieņu un melnzemes augsnēs. Nosaukums raksturo augsnes mehānisko sastāvu, kas atkarīgs no tajā esošajām minerāldaļiņām. Pamatā tiek apskatīta divu būtiskāko minerālvielu – smilšu un mālu attiecība.

Velēnu podzolīvu pēc mehāniskā sastāva iedala smilšu, mālsmilts, mālu un smilšmāla augsnēs.

Tās sastāv no ļoti sīkām, blīvi saliktām daļiņām, kas ir daudz mazākas par smilšu daļiņām. Pēc lietus, pat visvieglākā spiediena rezultātā tās saplūst, veidojot viskozas, lipīgas pikas. Pavasaros šāda zeme sasilst lēni.

Mālaina zeme, protams, nav dārznieka prieks, jo tā ir maz piemērota dārzeņu un kartupeļu audzēšanai. Māla augsnes ir smagas, blīvas un ir ļoti grūti apstrādājamas. Saulē tās sacietē, pārklājas ar cietu virskārtu, kurā var būt plaisas. Sausā veidā ir rupjas un cietas kā akmens, bet mitrā – slidenas, gumijotas, apstrādājot saveļas lielās pikās. Tās slikti laiž cauri ūdeni, jo tajās gandrīz nav gaisa spraugu, un pēc tam ilgi žūst. Rezultātā ūdens vāji ieplūst apakšējos slāņos, tāpēc applūst, veidojot garozu. Šī garoza ir kaitīga jaunajiem dzinumiem un augi faktiski tiek iemūrēti mālā.

Gaisa spraugu trūkums ir problēma ne tikai ūdenim, bet arī saknēm, kas faktiski neaug zemē, bet gan gaisa spraugās starp grunts daļiņām. Zemei jābūt irdenai, bet māls tāds nav!

Tās ir pilnīgi pretstats mālainajām augsnēm. Augsne ir irdena un graudaina, poraina, ar apaļām, nepareizas formas daļiņām. Tā ir graudaina, birstoša, saspiesta savu formu nesaglabā. Smilšainās augsnes sastāv no diezgan lielām daļiņām, ir viegli apstrādājamas, labi laiž cauri ūdeni, bet slikti sevī notur mitrumu un barības vielas. Smilts ātri uzsilst un atdziest, ātri uzsūc ūdeni un arī ātri izžūst. Šādā augsnē augi cieš badu un slāpes.

Augsne ir viegli apstrādājama, irdena un graudaina, poraina, ar apaļām, nepareizas formas daļiņām. Pavasaros tā ātri uzsilst. Augsne ātri uzsūc ūdeni un ātri izžūst, tajā neuzkrājas ūdens. Ūdens un barības vielas viegli tiek zemākajos slāņos, līdz ar to noplicinot augšējo slāni, kurā atrodas augu saknes.

Tā tiek uzskatīta par labāko augsni. Smilšmālam ir laba, poraina struktūra ar dažādu izmēru daļiņām, to viegli apstrādāt, tas ir irdens un barības vielām bagāts, tādēļ arī auglīgs. Tam ir laba drenāža, taču tas arī notur ūdeni. Šāda augsne ir zelta vidusceļš starp smilti un mālu, – ja jūsu laukos ir šāda zeme, varat uzskatīt, ka jums ir paveicies.

Nosusinātos purvos veidojas kūdras purvu augsne. Atšķirībā no velēnu podzolētajām augsnēm, tās gandrīz pilnībā sastāv nevis no minerālvielām, bet gan pussadalījušām organiskajām vielām.

Augsnes šķērsgriezumā redzami divi slāņi. Augšējais, tumšais ir daļēji sadalījies humuss jeb kūdra. Zem tā ir māls tumši brīnā vai zilganā krāsā ar plankumiem vai smilšu ielaidumiem.

Būtiskākā šādas augsnes problēma ir pārlieks mitruma daudzums un, tā rezultātā, gaisa trūkums. Līdz ar to auglīgajā slānī norisinās pavisam savādāki procesi. Augu un dzīvnieku atliekas sadalās lēni un, kaut arī barības vielu ir pietiekami, tās ir augiem grūti izmantojamā veidā. Bez tam, anairobās (t.i., praktiski bez skābekļa) sadalīšanās rezultātā augsnē veidojas augiem kaitīgi savienojumi.

Jāizšķir pieci augsnes veidojošie faktori:

• Mātes šķirne.
• Klimatiskie parametri. Parasti klimats kā daudzu zinātnieku augsnes veidošanās faktors tiek aplūkots no galvenā stāvokļa, jo tā loma ir patiešām iespaidīga.
• Flora.
• Fauna.
• Terrain un pagātnes laiks.

Augsnes veidošanās procesi: trūdvielu uzkrāšanās (velēnošanās), podzolēšanās, izskalošanās, lesivēšanās, dekalcifikācija, kūdras veidošanās un uzkrāšanās, māla minerālu veidošanās un glejošana.

Latvijas augšņu klasifikācija augšņu klases:

Automorfo jeb normāli mitro minerālaugšņu klase:

1. Velēnu karbonātaugsnes - Zemgales un Vadakstes līdzenumā;
2. Brūnaugsnes - Zemgales līdzenuma dienvidu daļā, nelielās platībās – Kurzemes mežos;
3. Podzolaugsnes - izteikts trūdvielu akumulācijas horizonts (A) un podzolēšanās pazīmes (E horizonts). Latvijā viens no izplatītākajiem augsnes tipiem. Burtnieku līdzenumā, Viduslatvijas nolaidenumā un augstienēs (Vidzemes, Austrumkursas, Rietumkursas u. c.);
4. Podzoli - izteikts podzola horizonts un skāba augsnes reakcija. Piejūras zemienē, Strenču–Valkas iekšzemes kāpas smiltājos, Taurkalnes līdzenumā;
5. Nepilnīgi izveidotās augsnes - jaunas vai erodētas augsnes. Vidzemes un Latgales augstienē un Baltijas jūras piekrastē;
6. Antropogēnās augsnes - izveidotas mākslīgi cilvēka darbības rezultātā vai izmainītas tādā pakāpē, ka zaudējušas sākotnējās īpašības. Sastopamas pilsētās un rekultivētos karjeros; kultūraugsnes ap pilskalniem, muižu apkārtnē, dārziņu teritorijās.

Pushidromorfo augšņu klase:

1. Glejaugsnes - sastopamas visā teritorijā, visvairāk Zemgales, Metsepoles un Jersikas līdzenumos;
2. Podzolētās glejaugsnes - Lubānas līdzenumā un Piejūras zemienē; augstienēs – starppauguru ieplakās;
3. Aluviālās augsnes - sastopamas Daugavas, Ventas, Lielupes, Gaujas u. c. upju ielejās, kā arī Lubānas, Engures u.c. ezeru lēzenajos krastos.

Hidromorfo augšņu klase:

1. Zemā purva kūdraugsnes - izplatītas Piejūras, Austrumlatvijas un Tālavas zemienēs, Latgales augstienē;
2. Pārejas purva kūdraugsnes - Piejūras, Austrumlatvijas un Tālavas zemienēs;
3. Augstā purva kūdraugsnes - sastopamas galvenokārt augsto purvu masīvos.

Eksperiments par bedras augsni

Eksperiments: Brīvo karbonātu noteikšana, izmantojot 10% HCl šķīdums.

Hipotēza: Klusā ezera apkārtnes augsnes tips ir tipiskais podzolaugsne un nesatur karbonātu.

Materiāli: 4 augsnes horizontu piemēri, petras trauciņi un 10% HCl šķidums, stikla nūjiņa.

Eksperementa rezultāti: slānis- noverojums - raksturojums

1. slānis - Putošana nav ne redzams, ne sadzirdama.
2. slānis - Putošana nav ne redzams, ne sadzirdama.
3. slānis - Putošana nav ne redzams, ne sadzirdam.
4. slānis - Putošana nav ne redzams, ne sadzirdam

Secinājums: Hipotēze apstiprinājas, jo pēc iegutiem rezultātiem, salīdzinot ar pieejamo materiālu, pētāmā augsne nesatur karbonātus.