Dabiskās pļavas Latvijā

Pērnā gada Valmieras Vasaras teātra festivāla laikā manu uzmanību saistīja kāds raidieraksts, kas vēstīja par dabiskajām pļavām - izzūdošu dabas vērtību. Skatoties uz Gaujas senleju un klausoties sagatavoto materiālu, atmiņā atausa mazotne, kad laukos bieži skrēju pie vecmammas ganībās. Tagad ganību vietā plešas arts lauks ziemā un kvieši vasarā - cilvēka saimnieciskās darbības upuris.

Kā dabisku zālāju saprot tādu zālāju, kura pastāvēšanu pilnībā nodrošina dabas apstākļi: nokrišņi, uguns, savvaļas zālēdāji, augsnes apstākļi. Šādās ekosistēmās cilvēku lauksaimnieciskā darbība nav nepieciešama, drīzāk nevēlama dabas resursu aizsardzībai. Tomēr līdz ar savvaļas dzīvnieku izmiršanu dabiskās zālāju ekosistēmas pastāvēšana ir pilnā mērā atkarīga no cilvēka un saimnieciskās darbības. Dabisko pļavu un ganību teritorijās plaši sastopamas tām raksturīgās augstāko augu, zālāju putnu un bezmugurkaulnieku sugas. Bioloģiski vērtīgs zālājs papildu aizsargājamo zālāju biotopiem sevī ietver arī putniem nozīmīgas dzīvotnes.

Pamatojoties uz dabas zinātnieku pētījumiem, dabiskie zālāji Eiropas mežu zonās veidojušies, savvaļas zālēdāju – tauru, sumbru un tarpānu (savvaļas zirgu) – stimulēti. Līdz ar šo dzīvnieku izmiršanu un lauku meliorēšanu unikālā dabas resursa pastāvēšana ir atkarīga no cilvēka darbības, pļaujot pļavas vai ganot zālājus, nepieļaujot to aizaugšanu.

Cilvēkam apmetoties Latvijas teritorijā ap 7000 g. pr. Kr., zālāju resursi tikai izmantoti pārtikai, ārstniecībai un būvniecībai, proti, zāles un niedres primitīvajiem mājokļu jumtu segumiem. Vidējā neolītā (3300.-2300. g. pr. Kr.), kā izpētīts, zālāju resursus Austrumbaltijas mednieki-vācēji izmantojuši arī lopbarībai. Visdrīzāk ražas novākšanu veica ar noplūkšanu.

Apgūstot dzelzi mūsu ēras 1. gadsimtā, upju un ezeru tuvumā paplašinājās izveidotās apdzīvotās vietas; tika mērķtiecīgi līsti jauni līdumi, vai pļavas ierīkotas kādreizējo pamesto tīrumu vietā. Izmantota arī jaunieviestā izkapts. Pētījumi liecina, ka jau izsenis cilvēku zālājus ierīkojuši vietās, kur bija pietiekams mitrums zālaugu attīstībai.

Pēc vācu feodāļu ienākšanas Latvijas teritorijā lauksaimniecības loma pārmāca lopkopību. Muižnieki bieži centās paplašināt savus labības laukus un mežus uz pļavu un ganību rēķina. Tāpat mežu teritorijās esošās pļavas bieži tika transformētas par mežu. Tā pamazām pļavas tika izskaustas, tām paliekot vien ļoti sausās, pārmitrās, neauglīgās vai vietās, kur aršana nebija iespējama.

19. gadsimtā, palielinoties pieprasījumam pēc kvalitatīvas lopbarības un vispārējam izglītības līmenim, muižās sāka ierīkot kultivētus zālājus un veidot āboliņa sējumus. Muižas atkarībā esošajiem un brīvajiem zemniekiem pieejamā lauksaimniecības literatūra ļāva saimniekot intensīvi. Laikā no 1881. līdz 1901. gadam zālaugu sējumu platība zemnieku saimniecībās pieauga aptuveni 6, bet Kurzemē – 4 reizes. 20. gs. 30. gadu lauksaimniecības periodikā parādījās arī raksti par ganību kopšanu un kultivēšanu. Mazražīgākās pļavas pamazām tika pamestas, arī apstādītas ar mežu. Tajā pašā laikā gūti pierādījumu par zālāju veidošanu, ilgstoši ganot un pļaujot mežus.

19. – 20. gs., īpaši padomju laikos, veiktie meliorācijas darbi ietekmēja arī izsenis veidojušās lauku un zālāju kontūras. Dabisko zālāju teritorijas pēc lauksaimniecības reformām lielākoties saglabājušās vien palienēs, mitrās vietās, stāvās nogāzēs, apgabalos ar ļoti nabadzīgu augsni, kuru padomju nosusināšana un iekultivēšana sev nepakļāva.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 90. gados turpinājās intensifikācijas un marginalizācijas (pamešanas) procesi, pārtraucot lielo dabisko platību apsaimniekošanu un zālājiem pamazām aizaugot ar krūmājiem.

Vēsturiski pierādījies, ka par dabisko zālāju biotopu pastāvēšanas priekšnoteikumu uzskatāma ekstensīvas lauksaimniecības piekopšana.

Mūsdienu dabisko zālāju izplatībā Latvijas teritorijā atspoguļojas visi lauksaimniecības attīstību ietekmējušie vēstures pagriezieni. Tā visvairāk dabisko zālāju saglabājies vietās ar mazu auglību vai teritorijās, kas nav piemērotas apstrādāšanai ar tehnikas palīdzību reljefa vai lielā mitruma dēļ.

Mūsdienās Latvijā 90% zālāju teritorijas aizņem kultivētie jeb sētie zālāji, kamēr atlikusī teritorija ar dabiskajiem zālājiem sastāda vien 0,7% no valsts kopplatības. Lai arī bioloģijā un dabas aizsardzībā izšķir dabiskos un daļēji dabiskos zālājus, tradicionāli pēdējo apzīmējumu neizmanto. Atkarībā no teritorijas izmantošanas tipa izdala dabiskās pļavas un ganības.

Dažādo vides apstākļu dēļ mainīgi ir arī dabisko zālāju raksturlielumi. Zālāji var būt slapji, mitri, sausi, auglīgi vai mazauglīgi, veidojoties gan skābās, gan kaļķainās augsnēs. Tāpat arī augu sega var būt ļoti daudzveidīga.

Visi Latvijā sastopamie dabiskie zālāji ir aizsargājami biotopi.

Ikkatram no 13 biotopiem piešķirts identifikators (sarakstā norādīts iekavās), ar zvaigznīti apzīmējot īpaši apdraudēto zālāju biotopus. Pamatojoties uz Eiropas Savienības Biotopu direktīvas 92/43/EEK iedalījumu, Latvijas teritorijā sastopami:

• piejūras zālāji (1630*);
• kadiķu audzes virsājos un zālājos (5130);
• lakstaugu pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs (6110*) (pilnīgi dabisks biotops);
• smiltāju zālāji (6120*);
• sausi zālāji kaļķainās augsnēs (6210);
• vilkakūlas jeb tukšaiņu zālāji (6230*);
• sugām bagātas ganības un ganītas pļavas (6270*) (ar vislielāko īpatsvaru - 39%);
• mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs (6410);
• eitrofas augsto lakstaugu audzes (6430) (pilnīgi dabisks biotops);
• palieņu zālāji (6450) (ar otru lielāko īpatsvaru - 32%);
• mēreni mitras pļavas (6510);
• parkveida pļavas un ganības (6530*);
• meža ganības (9070).

Ja zināms, ka zālājs nav bijis sēts vai arts vismaz 30 gadus, veidojies upes krastā, palienē, kur vākts siens, vai mežā, kur ilgstoši ganīti mājlopi, tad tas visdrīzāk ir dabisks zālājs. Tādos visbiežāk ¼ augāja veido krāšņi ziedošas augu sugas, dominējot pļavas timotiņam, dziedniecības pienenei un kamolzālei. Zelmenī manāmas vismaz 15 sugas uz m². Kamēr velēna ir bieza, atsperīga, daudz siena no dabiskās pļavas iegūt nevarēs, tā kā tās ražība būs zema. Analoģiski, piemērojot īpašības izvēlētai pļavai, var noteikt, vai tā ir dabiska, dabiskojas vai neizrāda nekādas dabiskošanās pazīmes.

Mūsdienās minētie biotopi visbiežāk veidojušies ilgstošas ganīšanas un pļaušanas gaitā, bet nekad nav bijuši arti. Tāpat retas dabiskās pļavas saglabājušās arī upju un ezeru palienēs, kā arī jūras krastā. Ja zālājs netiek novākts, pļaujot vai ganot, tas iet bojā, un teritorijā izveidojas mežs. Jāmin, ka dažkārt nepieciešams pat gadsimts, lai pļava pilnvērtīgi atjaunotos.

Piecpadsmit Latvijas putnu sugu dabiskās pļavas ir vienīgā vai nozīmīgākā ligzdošanas vieta. Gandrīz ceturtā daļa valstī ligzdojošo putnu (~50) ligzdo zālājos, un 30 sugas regulāri barojas. Dažbrīd uz vienu kvadrātmetru var ievērot 50-60 dažādas augu sugas, no kuriem galvenā grupa ir graudzāles, kas atbildīgas par pļavām tik raksturīgās velēnas izveidei. Vienā hektārā pļavas var būt līdz pat 500 kg (visbiežāk saprofāgo (barojas ar atmirušiem organismiem)) kukaiņu, tiem regulējot augu sastāvu un uzturot barības ķēdi. Tāpat šāda mēroga pļavas teritorijā var būt līdz pat 5,5 miljoniem zirnekļu. Dabisko zālāju augsne uzglabā nozīmīgi vairāk ogļskābās gāzes nekā citviet, ievērojami samazinot siltumnīcas gāzu daudzumu atmosfērā.

Kā jau dabas iekārtota ekosistēma, arī dabiskās pļavas dzīvajai pasaulei piedāvā daudzveidīgu pakalpojumu klāstu, nodrošinot gan enerģijas apriti, gan veicinot vidi regulējošos pasākumus, gan sniedzot kultūras un estētiskās vērtības, kā arī uzturot augstu bioloģisko daudzveidību. Tieši pēdējais minams kā nozīmīgākais ekosistēmas resurss, kas nodrošina pārējo pastāvēšanu. Faktiski Latvijas pļavās un ganībās aug vairāk nekā 520 augu sugu, tas ir, trešā daļa no Latvijas floras. Tāpat 33% Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautajām sugām minēto biotopu teritorijas ir galvenā augšanas vieta. Pārsteidzoši, bet arī trešā daļa no 13`500 Latvijas bezmugurkaulnieku sugām ir tieši atkarīgas no zālājiem. Nepilnā procentā valsts teritorijas daba glabā unikālas, retas vērtības.

Aplūko zemāk esošo interaktīvo materiālu, iepazīstoties ar dabisko zālāju ekosistēmai raksturīgākajiem pakalpojumiem.

Dabiskās pļavas un ganības īpaši izceļas no citām ekosistēmām, jo to pastāvēšana bez cilvēku līdzdalības mūsdienās nav iedomājama. Lieliski piemēri šai simbiozei manāmi Mērsraga piekrastē, Abavas upju ielejas ainavās, Kuldīgas (Venta) un Valkas (Gauja) apkārtnē. Cilvēku dzīvesveids šīm teritorijām piešķīris kultūrvēsturiskā objekta statusu, glabājot iedzīvotāju materiālo un garīgo kultūru.

Tajā pašā laikā cilvēku darbība arī lielā mērā uzskatāma par galveno ekosistēmas iznīcinātāju. Atsaucoties uz Aizsargājamo biotopu saglabāšanas vadlīnijām Latvijā (3. sējums, 49. lpp.), vairākus dabisko zālāju biotopus ietekmē un to pastāvēšanu apdraud:

• zemes lietojuma veida maiņa (apbūve, mežošana un uzaršana);
• apsaimniekošanas pārtraukšana;
• nepiemērota apsaimniekošana (iekultivēšana, mēslošana, bieža pļaušana, pārganīšana, smalcināšana, zāles atstāšana, vēla pļaušana, kūlas dedzināšana, neatbilstošas tehnikas izmantošana);
• augsnes sablīvēšana;
• nosusināšana;
• eitrofikācija (intensīva lauksaimniecība blakus teritorijās, upju piesārņojums, slāpekļa nosēdumi);
• plēsēju savairošanās;
• mežacūku rakšanās;
• u.c. (bebru darbība, reljefa pārveidošana, derīgo izrakteņu ieguve, invazīvu sugu ievešanās, ekspansīvu sugu ieviešanās un klimata pārmaiņas).

Juridiski dabas aizsardzības mehānismi, aizsargājot dabiskās pļavas, pastāvēja jau padomju laikos, tomēr praksē tie bija neeksistējoši, vāji vai pat drīzāk vidi degradējoši. Drakoniskie dabisko zālāju apsaimniekošanas aizliegumi sabiedrībā iesakņoja maldīgu priekšstatu, ka aizsargājamās teritorijās pļaut pļavas un ganīt lopus nedrīkst vispār. 20. gs. beigās situācija mainījās.

Pagājuša beigās pakāpeniski tika ieviesti ornitoloģiskie liegumi, vēlāk nozares profesionāļiem panākot arī teritoriju iekļaušanu Natura 2000 tīklā. Esot Eiropas Savienības sastāvā, panākts milzīgs progress apdraudētā dabas resursa aizsardzībai: veikta teritoriju apzināšana un iesaiste LIFE projektos, vēl vairāk pļavu un ganību iekļautas Natura 2000 (no tīklā iekļautajām 333 teritorijām 153 ir aizsargājami zālāju biotopi).

Tomēr jāatzīst, ka kopējais teritoriju aizsardzības stāvoklis ir nelabvēlīgs un ar tendenci pasliktināties. Minēto rosina teritorijām raksturīgā fragmentācija, proti, zālāju masīvi sadrumstalojas, un to dzīvotnēm trūkst savienotības ar ainavu, kamdēļ sākas lokāla sugu izmiršana. Tamdēļ vides aizstāvju un sabiedrības mērķis ir izveidot tādus dabisko zālāju masīvus, kas spēj nodrošināt resursus un dzīves vidi katras sugas populācijai.

Tāpat jāsecina, ka nav apzināts gan gadu gaitā iznīcināto dabas vērtību apjoms, gan pašreizējās vērtības apjoms naudas izteiksmē. Arī Natura 2000 teritorijā iekļauts mazs skaits šķietami aizsargājamu biotopu, ko sekmē gan valdošā pieeja, gan sabiedrības pretestība, gan sarežģītie teritoriju īpašumtiesību aspekti un urbanizācijas procesi.

1. Kā liecina valodnieku pētījumi, vārdu "siens" latviešu priekšteči zināja jau 2000 gadus pirms mūsu ēras.
2. Paviršo dabisko zālāju apsaimniekošanu padomju laikos raksturo novērojums, ka kolhozos un sovhozos gan kultivētos, gan dabiskos zālājus bieži nenopļāva vai pēc nopļaušanas nesavāca, kamēr privātā lietošanā piešķirtās nomales apsaimniekoja ļoti rūpīgi.
3. Simts gadu laikā dabisko zālāju teritoriju apjoms ir samazinājies no 30 % līdz 0,7 % Latvijas Republikas teritorijas.
4. GrassLIFE projekta ietvaros jau vairākus gadus īsteno pļavu atjaunošanas projektu - mobilo ganāmpulku. Proti, vietās, kur nepieciešams atjaunot dabiskās pļavas, ganīšanas sezonā nogādā 60 Galovejas liellopus un ap 200 Romanovas šķirnes aitām, kas, tiekot ganītas, liek soli teritorijas pārveidē par dabisko zālāju
5. Dabas motīviem piesūcinātais "Dabas koncertzāles" projekts 2015. gadā tika veltīts dabiskajām pļavām, īpaši pļavas dedestiņai.
6. Lielākais apzinātais dabiskais zālājs Latvijā ir Madonas novada Praulienas pagastā - 180 ha lielais palieņu zālājs. (ID:442726)
7. Bieži pēc pļaujas savāktais siens tiek izkaisīts pļavā, kur nepieciešams papildināt sugu daudzveidību, ar īpašas traktortehnikas palīdzību. Skatīt video  šeit .
8. Latvijas Dabas fonds par 2020. gada dzīvotni bija izvēlējis aizsargāto parkveida pļavu.
9. Zemju īpašnieki var saņemt arī atbalsta maksājumus, ja piekrīt veikt ieguldījumus teritorijas aizsardzības veicināšanai. 2020. gadā par hektāru ES nozīmes zālāju biotopu programmā iesaistītie varēja saņemt no 83 līdz 330 € atkarībā no zālāja klases.
10. Vērtīgo zālāju apzināšana un kartēšana bija viens no svarīgākajiem uzdevumiem 2017. - 2020. gadā veiktajai "Dabas skaitīšanai".
11. 2020. gadā Latvijas Dabas fonds projekta GrassLIFE ietvaros organizēja akciju "Iesēj savu kvadrātmetru!", kur 1846 pieteikuma iesniedzēji no visas Latvijas izrādīja interesi saņemt dabiskajām pļavām raksturīgo augu sēklas, kuras iestādīt savā pļavā, mauriņā, ganībās vai mazdārziņā.

Dabisko pļavu piemēri Latvijā apskatāmi fotogrāfijās:

Apskatīt Latvijas Dabas fonda sagatavoto padomu lapu par dabisko pļavu aizsardzību  šeit .

Iepazīt Nacionālās enciklopēdijas rakstu par zālāju ekosistēmām Latvijā  šeit .